Ar zilām cigoriņu ziedu acīm
zeme paskatījās
un es vairs nesūdzos...
Cik gājums iedots bija,
tik noiets būs,
un es vairs nelūdzos...
Un tā ir liela atbrīvotība,
ja cilvēkam tiek noņemts –
lūgt
un sūdzēt.
Cik viegli galvu nest!
Cik debess augsta!
Cik mīļi cilvēki –
pret tiem
ir tagad palikusi
tikai mīlestība.
draugiem Kunda
mīļajiem Oopīts
mīļajiem Oopīts
Ar to vien, ka tu vispār man biji,
mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.
Maza pilīte
manas asins
uzrasoja
uz karstas dzīves,
iztvaikoja,
un likteņa vējš
pacēla gaisā
iesārto miglu...
Tagad pie tevis
es būšu
biežāk.
Ojāra Vācieša dzeja
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru