..šodien paveros pār savu gaisa dīķi, kur vel Pokera ezers nav piezemējies, un redzu - lupīnas saziedējušas, ažj div' krāsās ..saka jau, ka pie mājas augot viss, ko cilvēkam vaijg ..es precizētu, ko kārojas ..jo kārošanās ir kā emocionāls karogs materiālai vajadzībai ..bet nesaprotu, kāpēc viss tā riktīgi iesakņojas tik trešajā gadā, vaij tas tik pie manas mājas tā ..vaij pati iesakņojos lēni, vaij emocijas dikt' pa priekšu vajadzībai :))

..pat nenojaušu, kādai materiālai vajadzībai to lupīnu var lietot ..ak i augsni uzlabot, i kustoņus barot, i pie aliņa uzkost ..hm, nu gurķiem tāda kaimiņiete patiktu ..varbūt tomēr tuvojas mans ezers ar zivīm, kam tā garšos ..un to aliņa zakuskas recepti gan straujāki jāpameklē ;D))

..ekh, bet man patiktu tā saimniekot - izej laukā, paveries kur margrietiņu vainadziņu gribi pīt, un skat, trešā gadā tur pīpeņu lauks ..a tie trīs gadi laikam, lai pārbaudītu, cik velēšanās gruntīga, jo, ja ik'gad' skaties uz citu pusi, tad neaug un neaug nekas :D))