SMILŠU PULKSTENIS pasaka
..reiz mazai meitiņai uzdāvināja smilšu pulksteni.

Sākumā viņa tikai gulēja cieši ievīstīta baltā paladziņā un tajā lūkojās. Viņa bija ļoti maziņa, kā viens no pulksteņa smilšu kristāliņiem. Bet meitenīte paaugās, satika citus bērnus un sāka rotaļāties, un pulksteni piemirsa. Reizi gadā gan viņa par to atcerējās, reizēm aicināja draugus ciemos un kopā priecājās par smilšu tikšķi.

Kādu dienu meitene ievēroja, ka palicis viens rāmi slīdošs smilšu graudiņš. Veiklu roku viņa apgrieza pulksteni un ieskatījās tajā vērīgāk. Katrs kristāliņš bija savādāks, dažādu šķautnīšu skaitu.. Un pat tie kas bija līdzīgi, slīdot uzsibsnīja atšķirīgi. Vel meitene ievēroja, ka spēj izvelēties, kuru kristāliņu slīdināt, kuru šķautni uzmirdzināt.

Smilšu graudiņi slīdēja un slīdēja.. līdz vienā siltā pavasara pēcpusdienā meitene atskārta, ka apsējusies ap galvu savu balto paladziņu, kas bij’ sarāvies un padilis, bet viegli apņēma meitenes nu jau sirmos matus. Un tai mirklī pazuda smilšu pulksteņa stikla sienas. Graudiņi kopa ar smejošiem mazmazbērniem virpuļoja ap meiteni.. Un viņa atkal sajutās kā smilšu graudiņš, tikai kadā citā, lielākā pulkstenī. Meitene uzsmaidīja tam, kas vieglu roku pagrieza šo pulksteni, un izvelējās viņu slīdēšanai caur pulksteņa šmaugo vidukli, lai tā klēpī mierīgi gaidītu atkalapgriezienu..