No agras bērnības man mīļas rāmās govis,-

Un, mājas pieminot, gar manām acīm noviz,

Kā rītos ganāmpulks uz Daugavmalu iet,

Kur brūnām gardēdēm salds puķu mielasts zied.

Dun putekļainais ceļš zem viņu soļiem smagiem,

Spīd gadu gredzeni uz izliektajiem ragiem.

Pēc sviesta nokrāsas pat Rīgā zinu es,

Ka Daugavmalā plaukst jau atkal purenes.

Kad mēles gurdas kļūst un zāle diezgan ēsta,

Brien govis ūdenī, lai straumē slāpes dzēstu,

Un upe varenā, kas jūrai pretim plūst,

Šai brīdī brūnaļām par dzeramtrauku kļūst,

Tad gājiens smagnējais uz mājām dodas steigšus,

Un nebūs pārspīlēts, ja godinot tās, teikšu:

Tik pašpaļāvīgs miers nav sastopams nekur,

Ne velti Indijā par svētām govis tur.

Kad skaļā pilsēta ar augsto namu sienām

Vairs nelaiž atpakaļ pie klusām ganu dienām,

               Kad nervi satrauktie no katra nieka trīc

Un, rietam izplēnot, nakts miegu nenes līdz,

Ne piena vajag man, ne ķimeņainā siera,

Bet vienu malku vien no viņu svētā miera.

                                                               Arija Elksne

No krājuma “Uz Tavu veselību, zeme!” 1963